Mākslīgās paradīzes…
Pienākošs vilciens, aizejošs vilciens… aizbraucošie un paliekošie cilvēki. Visaptverošās domas, kas nekad netiek izteiktas, vēl jo mazāk izrādītas, jo nav spēka. Nevienam. Paliek pa vidu tukšums. Citreiz mēs it kā esam tie vinnētāji, citreiz zaudētāji, bet citreiz vienkārši nekas. Nevienam nekā nav nedz ko teikt, nedz ko just.
Aizejošs vilciens un aizejošie cilvēki uz visām debess pusēm. Aizejoša sirds pilna smaguma. Pāri sliedēm. Sāpīgs kamols, kas kāpj uz augšu, līdz smagajiem un tumšajiem mākoņiem.
Bet tur stāv koks upmalā, ko tu esi iemīļojusi – sens un gudrs kā rūķis. Taču, skat, kas noticis ar koku? Pelēks par pelēku un ar nolauztu zaru, pavisam noguris. Viņam arī šodien nav ko teikt.
Debesis raud arvien stiprāk. Palieku pati ar sevi. Pasaule visapkārt pieņem apveidu, kurā nav nekā konkrēta, bet saasinās sajūtas un maņas.
Līst lietus, debesis veļas uz leju un sprūst man kaklā, asaru tērces pēkšņi tek pret straumi un apsīkst pavisam. Kaut kur pēkšķ kāda pīle, čab niedres, līņā un tālumā baznīcas zvans skandina savu vakara dziesmu… viss cits pazuda. Pasaule ap mani šajā brīdī bija kļuvusi Pirmatnēja.
Tikai viena stipra un izteiksmīga sajūta – pirmatnība.
Taču tad pamazām viss atgūst savu ikdienišķo formu un skaņas, pilsētas trokšņi apklusina visu, kas atradās viņpus manām un varbūt pat visu šo cilvēku sāpēm.
Pa galvu atkal sāk griezties domu karuselis un tad es pēkšņi saprotu, ka elpot kļuvis vieglāk. Taču ir tāda sajūta, ka 
tikko ir pagājis kaut kas būtisks un skaists. Mirklis ir izplēnējis. Ceļos, lai turpinātu gaitas, taču tad es pamanu, ka uz mani lūkojas, no niedrājiem man nemanīti iznācis, šīs vietas patiesais iemītnieks bebrs. Es noticu, patiesi noticu, ka tukšums nav galīgs. Aiz tā visa vienmēr ir kaut kas vēl. Un mūsos vienmēr ir kaut kas vēl, pat ja nav spēka to parādīt vai izteikt. Aizejošie cilvēki, sāpīgi līdz mielēm, pārgurušie un raudošie uz iekšpusi! Ir tumsas un pīlādžu laiks…
Mūsu mākslīgās paradīzes vienmēr sabrūk!
