nekur.lv

Plusi:

1) var apdomāt to, ko saki;
2) Var runāt divi vai vairāki cilvēki vienlaicīgi par vairākām lietām un neviens neapvainojas, ja viņu pārtrauc;
3) Pat, ja otrs cilvēks nav tagad pieejams, visu info viņš var izlasīt arī vēlāk.

1) Cilvēki paliek atkarīgi no tā visa.

Tāds ir jautājums!

Lieta tāda, ka pienācis kārtējais rēķins par ububu.lv domēna izmantošanu, bet iestājas neliela dilemma par tā pagarināšanu, jo Ububu blogā jauni raksti nav parādījušies jau vairāk kā pus gadu :(

Vienu brīdi aizgāja man ciet un es nolēmu to visu uzgrūst Sanim, bet Sanis arī neizturēja ilgi. Ir vēl bildes arhīvos, bet... Bet... Azņemtība sit augstu vilni.

Lūdzu novērtējiet ububu esamības nepieciešamību ŠAJĀ APTAUJĀ. Paldies jau iepriekš!

Ir doma, ka varētu uztaisīt zvēru dārzu, bet tad man vajadzēs palīgus, kas focē savus ķiņķēzus :D

Cilvēks, kurš meklē vectēvu – Vilis Daudziņš.

Abi mani vectēvi krita. Viens - sarkanarmietis, otrs - leģionārs.

Es mēģinu saprast – kāpēc?

Atsauksmes ir ļoti dažādas. Es pieturos pie tiem, kas uzskata, ka tik spēcīgu viena cilvēka lugu izveidot ir ļoti grūti. Pamēģiniet paši noturēt skatītāju (un, kā vienmēr, bija pilna zāle) uzmanību trīs stundas no vietas un, pat mans tētis, kas bija sagatavojies gulēt, neaizmiga, ar patiesu interesi klausoties Viļa satikto cilvēku dzīves stāstos.

Nelieli komentāri no manas puses par lugu, tās saturu un visu pārējo:

• Pagrūti būtu skatīties cilvēkiem, kas nezina II pasaules kara vēsturi Latvijā, tāpēc būtu ieteicams pirms skatīšanās tomēr kaut ko palasīt.
• Cepuri nost par Daudziņa prasmi iejusties dažādās ādās un pārmesties starp dažādiem raksturiem un uzskatiem! Kad tev ir jānospēlē trīs dažādu Latvijas novadu iedzīvotājs ar tur raksturīgo dialektu, izteicieniem un izturēšanos, vēl varbūt nebūtu nekas, bet cilvēkam, kas to visu stāsta kontekstā ar sava vectēva pazušanu, jābūt ārkārtīgi grūti pārmesties no sarkanarmiešu aizstāvja uz legionāru atbalstītāju.
• Ļoti dzīvi tika parādītas kaujas ainas. Jāatzīstās, ka tēlojums bija ārkārtīgi labs, bet brīžam bija tā, ka viņš stāstījā tā kā nedaudz ar humoru par to, kā tiek norautas kājas, izšķīst zarnas un līdzīgi. Itkā vienā brīdī tu iesmejies, bet tad apraujies un saproti, ka tas ir traģiski un tikai jau pēc tam visu mūžu nodzīvojis cilvēks uz to varētu skatīties jau vairs kā tikai uz senām atmiņām, kas vairāk nemoka miegā.
• Nosēdēju trīs stundas, klausoties šajos stāstos un mēģinādams izjust visu, ko Vilis stāstīja, bet esmu pārliecināts, ka varētu sēdēt vēl vismaz pāris stundas.
• šito nelasiet, ja negribat spoileri par izrādes beigām Parasti tā nedaru, bet šoreiz kaut kā nevaru nepateikt, ka lugas pēdējie vārdi: "Un tad man piezvanīja no arhīva un pateica... Mēs atradām jūsu vectēvu!" atstāja manī tādu kā tukšumu. Kas notika ar to vectēvu? Noteikti viņš ir miris, bet kā?

Ja godīgi, tad biju uz pakaļas apollo raksta dēļ "Zinātnieki uzskata, ka atraduši torentu lietotāju izsekošanas veidu". Ne jau nu tur sniegtā informācija mani uztrauc, jo, kamēr zinātnieki cenšas izsekot ļaundarus, tikmēr ļaundari ir divus soļus viņiem priekšā.

Nosēdināja uz zemes mani pavisam kaut kas cits - valoda, kas lietota vienā atkāpē (tāda sajūta, ka tur kāds ļoti aktīvs torrentu lietotājs palabojis):

Autortiesību īpašnieki aktīvi cīnās ar nesankcionētu kontenta izplatīšanu, izmantojot torentus. Provaideriem tiek prasīts bloķēt failu apmaiņas tīklu trafiku, tiesās ir iesniegts tūkstošiem prasību pret torentu trekeru lietotājiem, tāpat no autortiesību pārkāpējiem tiek iekasēti naudas sodi ārpustiesas izlīgumu ietvaros.

Tas būtībā ir tāpat kā ar to... Nu kā viņu sauca? Latvijas pagājušā gada labāko žurnālistu, kas strādā LTV1. Ja jau strādā nacionālajā televīzijā, tad varētu vismaz bez akcenta runāt iemācīties (nē nu labi jau, ka vispār runā, bet, ja nejēdz pareizi, tad raksti).